Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā.

Turpināt Vairāk informācijas

liepajniekiem.lv

07.08.2019 "Brīdī, kad liekas, ka vairs nevari, tu vari vēl ļoti daudz." Liepājnieks finišē ellišķīgā izturības pārgājienā  (11)

"Ja būtu gājis vienatnē, nezinu, kā tas beigtos," jau pēc piedzīvotā atzīst liepājnieks Rihards Ļesins par dalību neparastā izturības pārgājienā, kurā ne ilgāk kā 24 stundās ir jāpieveic ne mazāk kā 101 kilometrs. Startēja teju 180 dalībnieki, taču finišēja tikai paši izturīgākie un apņēmīgākie. Lai arī pēc piedzīvotā aizritējušas vairākas dienas, "sekas" jūtamas joprojām. "Jau staigāju salīdzinoši okei. Iepriekš draudzene mani balstīja, lai es vispār varētu pa dzīvokli pārvietoties." Simtiem reižu liepājnieks jautājis sev, "kāpēc man tas vajadzīgs", bet viens no argumentiem ir organizatoru komanda, kas uzrunā ar savu lielisko attieksmi un darbu, ko iegulda šajā un citos pasākumos.

To, ko Rihards piedzīvoja un kā pārgājiena laikā cīnījās ar sevi, viņš aprakstījis savā profilā "Facebook", izpelnoties draugu un paziņu apbrīnu.

"Šī bija pirmā un pēdējā reize," skanēja no manas mutes pagājušajā gadā pēc finiša. Un viss arī gāja uz to, jo sākotnēji "Simtiņš – Pārgājiens no elles līdz paradīzei" bija ieplānots "Prāta vētras" koncerta dienā. Tā kā man bija jau iedāvinātas biļetes, tad nu viss. Tāds liktenis. Bet liktenis ir ar labu humora izjūtu. Un simtiņš pārcelts par divām nedēļām. Un te nu sakrita viss. Īpaši tas, ka biju jau aizmirsis, cik daudz pūļu, spēka, sāpju man prasīja 2018. gada pārgājiens. Tāds nu ir cilvēks. Turklāt bija jau tā uzvaras garša iesmelta, gribējās pārspēt pašam sevi un vēl šādi tādi augsti mērķi un sportiskais azarts.

Un tā nu izrādījās lielākā kļūda un sevis maldināšana. Te nu Mārtiņa Muižnieka

ievadvārdi, ka "pārgājiens ir no elles uz paradīzi, bet jutīsieties jūs tieši pretēji", bija kā naglai uz galvas.

Tā kā man nebija kompānijas, ar kuru uzsākt ceļu līdz Paradīzes kalnam, tad sāku pārgājienu viens ar cerību, ka agri vai vēlu apvienošos ar kādu domubiedru. Sākotnējais temps, kas sasniedza pat 7,6 km/h bija jau pirmais klupšanas akmens. Tas gan visai drīz ļāva iet pašā pārgājiena priekšplānā, taču jau 13 kilometra atpūtas pauzē nācās izvilkt mākslīgās ādas plāksterus, jo mani papēži jau bija izteikuši savas pretenzijas. Un zināt, ko nozīmē, ja 13 kilometrā esi ar tulznām? Tikai to, ka arī atlikušos 87 būs jāiet ar tām - tikai aritmētiskā progresijā.

Lai gan neizrādīju to, tomēr ar galvu sapratu, ka šogad viss iet uz to, ka varu arī izstāties krietni pirms Paradīzes kalna. Un tomēr, ja neņem vērā manu pašsajūtu, tad viss ritēja vairāk nekā labi. Pirmie 20 kilometri noieti 3h 07m, līdz pirmajai nometnei 29 kilometrā mūsu kvartets tika 5 stundās. 

Tomēr no pieredzes jau zināju, ka lielākie pārbaudījumi tikai priekšā. Jau drīz gaidāma Kazu grava, kas paņem gan spēku, gan laiku, lai gan ir tikai 2km gara. Un šī ir vieta, kur šķiras arī cilvēki. Ne jau nu tā, ka laulības un attiecības jūk (lai gan viss var būt), bet divus no trijiem saviem soļa biedriem mēs atstājām kaut kur aiz mums. Vērts pieminēt, ka šajā posmā divreiz cīnījos ar krampjiem ikros, kas man bija negaidīti un nedaudz biedējoši.

Tālāk jau turpinājām divatā ar citu liepājnieci Vivitu Ruņģi, kura ir ne tikai cilvēks ar lieliskām pārgājienu prasmēm, bet arī bija milzīgs atbalsts līdz pat pēdējiem kilometriem. 

Lēnām arī tuvojās tie mirkļi, kad atpūtas pauzes prasās ļoti bieži, bet atsākt kustību pēc tām ir tik mokoši, ka bija jācenšas tās ņemt pēc iespējas retāk, jo tā bija vieglāk. Paradoksāli.

Drīz vien apvienojāmies ar vēl diviem dalībniekiem, kuri, kā izrādījās, arī bija mans emocionālais atbalsts līdz pat kāpienam Paradīzes kalnā. Lai gan vieglāk jau īsti vairs nevarēja būt, tomēr morālais stāvoklis lēkāja. Droši vien atkarībā no tā, kad sākās un kad beidzās ibumetīna iedarbība. 50 kilometru robežu sasniedzām nepilnās 9h, kas nozīmēja tikai vienu - ir laba laika rezerve visādiem gadījumiem, kurus mēs paši arī sarūpējām.

Nākošais atskaites punkts bija Ozolkalna sasniegšana vēl pirms bija norietējusi saule. Līdz ar to izdevās redzēt ne tikai skaistu saulrietu, kas gāja secen pērn, bet arī saprast to, ka vēl kādu laiciņu varēsim turpināt iet bez lukturīšiem.

Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet ātrākais noietais kilometrs bija tikai pēc tam. Tam gan bija viegls izskaidrojums, jo vairāki ceļi bija ar lielu krituma procentu, un skriet lejā bija daudz vieglāk nekā iet. Tā nu 60 kilometrs tika veikts 7 minūtēs un 48 sekundēs. Morālais šajā posmā bija negaidīti labs. Pozitīvas sarunas, atmiņu stāsti un psiholoģiskais apmāns, ka pēc 50km skaitļi rūk patīkamāk. 

Pārāk pozitīvi, vai ne? Un te nu mēs neuzmanības dēļ iekritām. Ir zināms, ka "STREELNIEKS.LV" komandai patīk upju šķērsošana, bet šajā pārgājienā tāda uzdevuma nav. Saprotat jau, uz ko velku? Jā, mēs Amatai aizgājām pa nepareizo krastu. Tā vietā, lai ietu pa taciņu, kreisajā krastā nekā vairāk kā aizaugusi un slapja pļava nebija. Protams, varējām iet atpakaļ un turpināt ceļu pa pareizo pusi, bet nogurums un slinkums lika pieņemt tobrīd vieglāko lēmumu, kas tāds diez vai bija. Pirmais šo misiju devās veikt kungs, kas bija viens no mūsu kvarteta (diemžēl viņa vārdu nezinu). Novelkot apavus viņš pārliecinājās, ka šajā vietā šķērsot upi var. Vivita Ruņģe ekipējumā bija divi lielie gružu maisi, kas ļāva iet, nenovelkot apavus. Diemžēl otrais gājiens ar šiem maisiem bija nesekmīgs, jo uz viena no akmeņiem tam radās caurums. Tā kā manas pēdas bija bēdīgā stāvoklī, tad riskēju un vēlreiz liku kungam atnest maisus uz otru krastu, bet risks neattaisnojās un beigās biju ar pilnīgi slapjām kājām, zeķēm un zābakiem. Āmen.

Te nu manas domas, ka līdz galam varētu arī netikt, sāka pieņemt reālākus apveidus.

Smagi, tomēr ar žļurgstošām kājām turpināju iet. Dažbrīd pat likās, ka ūdens nedaudz pat amortizē soli. Tas bija pozitīvākais, ko no šīs situācijas varēju izvilkt.

"Nāves nometnes" tuvošanās lika sakost zobus, jo gribējās vismaz nomainīt zeķes, lai kaut minimāli uzlabot to, kas jau bija neglābjams. Kāju apkopšana, daži vārdi, nedaudz ēdiena, skats uz tiem, kas jau pielikuši punktu pārgājienam. Tāpat, saprotam, ka ar visu upi esam gana labā tempā un pa priekšu iet vien kādi 4-5 cilvēki. No nometnes izejam trijatā, jo kolēģis vēl nav paspējis paēst (vēlāk gan viņš mūsu trio noķēra). Līdz Līgatnei solis, cik nu tas iespējams, raits. Nedaudz gan mežos pamaldāmies, tomēr ātri tiekam uz pareizā ceļa. Un, kad jau Līgatne aiz muguras, zem kājām meža celiņš gar Gauju, un bladāc. Vēl viena "kazu grava" kvadrātā, kurai google maps pat nav nosaukuma. Labi, ka ar mani ejošās dāmas ātri lavierē pa slīpo nogāzi, kurā te jālien zem, te virs nokritušiem kokiem. Un man no muguras ejot, visu laiku galvā šaudās domas "a ja nu es paslīdu un krītu lejā". Tumsā tas varētu būt ne vien nepatīkami, bet ļoti sāpīgi un dzīvībai bīstami.

Drīz vien sākās kritiskākais posms pārgājienā.

Tulznas, saberztie cirkšņi, morālo un fizisko spēku pamešana. Likās, ka pie kājām piesietas svaru bumbas. Ja būtu gājis vienatnē, nezinu, kā tas beigtos,

bet mana komanda divu dāmu un vēlāk arī pilnā sastāvā nepameta mani, samazināja savus apgriezienus un pieskatīja mani. Iedzēru gan pretsāpju zāles, kofeīna želeju, apēdu proteīna batoniņu, bet reāla labuma nekāda. Kilometri vēl padsmit, ātrums krities un viss velkas. Acis nogurumā krīt ciet, tomēr maziem, tizliem solīšiem tipinu uz priekšu, skaitot manā "Garmin" pulkstenī katrus 100 noietos metrus. Te vairs padoties nedrīkst, pats sev nepiedotu, jo zinu, ka brīdī, kad liekas, ka vairs nevari, tu vari vēl ļoti daudz, tikai jāturpina.

Kad nonākam līdz finiša taisnei, kura gan vēl ir kādus 7-8 kilometrus gara, labāk nepaliek, bet ir jau sajūtama beigu garša. Tāda pretīga gan, bet jūtu. Un te nu mani simtiņš paspēja pārsteigt vēlreiz. Burtiski 200 metrus līdz slavenajām trepēm uz Paradīzes kalnu maršruts rāda, ka priekšā vēl kilometrs. Un tā nebija kļūda, jo vispirms kalnā jātiek pa aizauguši nogāzi. Nezinu, cik tā ir augsta, bet kāpu es ilgi, vairākas reizes atpūtos un beigās jau rāpoju uz ceļiem, jo tā bija mazāk sāpīgi un vieglāk. Šis pēdējais posms paņēma ne vairāk, ne mazāk kā stundu. Varat aptuveni iedomāties, ko es tajā laikā domāju. Pie pagājušā gada maršruta, kura beigās nebija šāds izaicinājums (nebija arī otrās "Kazu gravas" un pašu radītās upes šķērsošanas), būtu finišējis aptuveni 21h, bet tas ir no sērijas kā būtu, ja būtu. 
Arī kāpiens pa trepēm bija smags, taču tas jau bija kā patīkams atvieglojums, jo zināju, ka tūlīt jau varēšu otro reizi simtiņu atstāt aiz muguras.

Teikšu godīgi, šoreiz, esot tur augšā, liela gandarījuma nebija. Vienīgi, kad ieraudzīju savus trīs ceļabiedrus, kuri mani gaidīja, bija ļoti patīkami. 

Pērn finišēju pēc 22h26m, šoreiz 21h43m. Tātad vismaz vienu mērķi izpildīju - pārspēju sevi. Un arī pēc GPS nogāju par kādu kilometru vairāk. Kopumā - 107,88 kilometri."

Uzziņai

"Simtiņš – pārgājiens no elles līdz paradīzei"

- Norisinājās no 3. līdz 4.augustam, maršrutā Liepa - Cēsis - Līgatne – Sigulda;
- Uzdevums: ne ilgāk kā 24 stundās pieveikt ne mazāk kā 101 kilometru;
- Dalībniekam ir jānes līdzi papildus nemainīgais svars, kas sastāda ne mazāk kā 10% no pašsvara, neieskaitot ēdienu un dzērienu.
- "Simtiņš" ir skaistākais izturības pārgājiens, kurš ved cauri krāšņākajām Gaujas nacionālā parka vietām. Tajā tiek svinētas skaistas uzvaras un arī sāpīgi zaudējumi.