Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā.

Turpināt Vairāk informācijas

liepajniekiem.lv

Foto: Egons Zīverts

10.05.2019 Dmitrijs Savins: Ko nozīmē 9. maijs?  (78)

Mūsu dienās katram saprātīgam cilvēkam, kas vēro politiskos procesus gan Krievijā, gan bijušās PSRS teritorijā, ir acīmredzams: vērienīgie un, maigi izsakoties, visai savdabīgie 9. maija svētku pasākumi jau sen kļuvuši par Kremļa politisko instrumentu. Un par ļoti nopietnu instrumentu.

Resovjetizācijas politikai, kuru piekopj Putina režīms, nepieciešama morālā leģitimācija. Un tieši "Lielās Uzvaras" kults dod šādu leģitimāciju, attaisnojot necilvēcisko komunistisko režīmu un attiecīgi arī tā mantiniekus – neopadomju varu Krievijas Federācijā. "Lielā Uzvara" – tā ir šķietama gulaga attaisnošana, boļševiku veiktā genocīda attaisnošana, padomju okupācijas attaisnošana un paša Staļina attaisnošana personīgi. Jo uz to visu ir viena atbilde: "Toties karu uzvarējām!" Un viss pārējais kļūst it kā nesvarīgs.

Būtībā 9. maijs jau sen kļuvis par tiem vārtiem, caur kuriem nāk savdabīga idejiskā un morālā kontrabanda: necilvēciskās, absurdās un genocīda idejas, kas ir sabiedrībai svešas, tiek iepotētas sabiedrības apziņā, izmantojot šādu saikni: "9. maijā – mūsu veterāni – padomju pagātne – padomju pagātnē tā bija, bet ar to mēs uzvarējām karu!" Un Latvijā ļoti labi pamanāms, cik efektīvi darbojas šī saikne.

Tādējādi 9. maijs mūsu dienās – tas ir neopadomju revanšisma instruments. Gan Krievijas Federācijā, gan Baltijas valstīs, gan visā postpadomju telpā.

Taču iepriecina tas, ka Kremļa trakulīgā propaganda jau sasniegusi tādu absurdu, ka daudzos krievu cilvēkos tā sāk izraisīt instinktīvu riebumu. Visas šīs spēles ar cilvēku pārģērbšanos frontinieku formās, bezgalīga primitīvo (pat pēc vēlīnā PSRS perioda mērauklas) kinodarbu plūsma, finiera reihstāgu sturmēšana un daudz kas tamlīdzīgs – tas viss aizvien biežāk izraisa ironiju un smaidu, taču nekādi nevar izraisīt asaras acīs. Tas nozīmē, ka ir cerība, ka ar laiku ļaudis atradīs vienīgi iespējamo un morāli pieņemamo izeju, un 9. maijs kļūs par kara upuru piemiņas un aizlūgumu dienu, nevis par neopadomju šizofrēnijas karnevālu.

No savas puses, visiem domājošiem cilvēkiem – gan latviešiem, gan krieviem – jāpieliek pūles, lai tuvinātu šo dienu.

Dmitrijs Savins, vēsturnieks, publicists, politiskais bēglis