Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā.

Turpināt Vairāk informācijas

liepajniekiem.lv

Foto: No personīgā arhīva

03.11.2018 Sintija Salna: Simtgades divējādās sajūtas  (27)

Simtgades putra, simtgades zaļumballe, simtgades kartupeļu talka, simtgades sīpoli... Tā varētu turpināt uzskaitīt vēl un vēl. Bet šādi un pat nejēdzīgāki vārdu savienojumi pēdējā gada laikā dzirdami teju ik uz stūra un kļuvuši par daļu no mūsu ikdienas. Sākumā varētu domāt, ka tas saistīts ar veciem produktiem vai pasākumiem, kuri norisināsies simts gadu no vietas, taču nebūt nē – runa ir par mūsu valsts simto gadadienu.

Noteikti negribu būt Grinčs, kurš kādam bojā svētku noskaņu. Nevēlos arī tos nozagt vai nogrūst aizmirstības nostūrī. Uzskatu, ka svētki, it īpaši tik nozīmīgi mūsu nācijai, ir jāatzīmē. Taču, vai nav tā, ka daudzi simtgades pasākumi ir uzpūsti no nekā, aizēnojot patieso būtību un noskaņu? Ja pareizi atceros, kādreiz nebija nepieciešams ietērpt savu patriotismu ārišķīgās izpausmēs, lai parādītu, ka mīli savu valsti. Un vai tas maz ir jāizrāda un kādam jāpierāda?

Kad līdz svētkiem palicis vien nedaudz vairāk par divām nedēļām, sāku jau satraukties, vai nākamajā dienā neiestāsies apokalipse, jo par ko gan cilvēki runās? Taču tad uzdūros informācijai, ka simtgades svinības atzīmē no 2017. līdz 2021.gadam, tātad kopumā piecus gadus. Un sākotnējais smīns pārvērtās neizpratnē. Arī naudas summas, kas tiek tērētas uz šķietami tik muļķīgiem un nevajadzīgajiem pasākumiem, smieklus vairs nerada.

Latvijas simtgades norisēm piešķirti 22,3 miljoni eiro no valsts budžeta līdzekļiem. Taču ir ieguldīti ne vien valsts, bet piesaistīti arī pašvaldību un starptautisko atbalstītāju līdzekļu. Tātad, galējā summa mums pat nav zināma. Protams, svētku ietvaros norisinās pasākumi, kuri liek aizdomāties par mūsu tēvzemes smago likteni, kā, piemēram, latviešu filmu maratons. Taču tad seko citas galējības, kuras rada pavisam pretējas sajūtas – piemēram, salūts par kosmiskām summām. Tas raisa pārdomas – vai tautai ir nepieciešamas ārišķības, vai tomēr vērtīgāk naudu būtu ieguldīt tādās sfērās, kuras klibo jau gadiem? Vai nebūtu vērtīgāk parūpēties par bada cietējiem, maznodrošinātajiem, slimiem bērniem vai pensionāriem? Ir tikai loģiski, ka neviens nespēj būt patriots, kad tam vēders tukšs.

Tāpat apkārt ir dzirdamas runas ar aicinājumiem boikotēt un nedoties uz salūtu. Bet vai tas atrisinās samilzušo problēmu mūsu valstsvīru uztverē? Nedomāju vis. Izlietu ūdeni jau nesasmelsi. 

Tā, kā šogad svētku svinības sasniedz savu kulmināciju, iedzīvotāji ir aicināti sēsties pie bagātīgi klātiem galdiem un ģimenes lokā tos atzīmēt. Tiek kultivēts svētku noskaņu ienest katrā pilsētā, ielā, mājā. Taču, kā lai svin tās ģimenes, kuras ik dienas cīnās par izdzīvošanu? Kā lai veikala pārdevēja, kura 22 vakarā atgriezusies no darba pārgurusi, pagatavo svētku mielastu? Kādēļ, piemēram, veikali šajā dienā netiek slēgti ciet agrāk?

Simtgade un viss, kas tai apkārt, manī raisa divējādas sajūtas. No vienas puses – esmu pateicīga par to, ka varu dzīvot brīvā valstī, taču tajā pašā laikā daudzas lietas liekas tik absurdas. Cilvēki tik daudz runā par patriotiskām jūtām, šķietami neizprotot to nozīmi. Vai patriotisms ir piesprausts karodziņš pie mēteļa atloka, kas tik ļoti jau cērtas acīs? Vai šīs simtgades norises vienmēr spēj radīt svētku noskaņu? Manuprāt, nē. Uzskatu, ka, patriotisms, lai kāds tas arī būtu, tiek parādīts nevis vārdos, bet darbos. Tā nav emociju eksplozija, bet gan mierīga un nemainīga uzticība visa mūža garumā. 

Sintija Salna, liepajniekiem.lv