Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā.

Turpināt Vairāk informācijas

liepajniekiem.lv

02.02.2019 Vizuālās rotaļas kods  (4)

Nekad īsti nav dzīvojuši kopā, taču visu mūžu sadarbojušies. Tie ir tēvs un dēls. Rakstnieks un mākslinieks. Jaunākais Vika un Raida Kalniņa kopdarbs ir izstāde "Atpakaļ uz konstrukcijas laiku" Liepājā. Kas tas tāds par laiku? Raidam, kurš par dubultizstādi saka, ka Viku iesaiņojis savā izpratnes noformējumā, konstrukcijas laiks ir bērnība, kad aizsākās tēva un dēla sarakste, kuras augļi tagad aplūkojami zīmējumos, skulptūrās un instalācijās blakus literāru darbu fragmentiem un vēstulēm.

Kapeniskā ievirze

"Ideja ar Viku darīt kopā bija pasen, bet es nezināju, kā," stāsta Raids. "Es darbojos zīmēšanas laukā, viņš it kā pretēji – rakstniecībā. Abas saista fantazēšana un nereālās, nepraktiskās pasaules būšanas un tās apcerēšanas lietas. Aicināju Viku piedalīties, vienalga kā viņš izvēlēsies to darīt. Improvizējot par tēmu, esmu to apaudzējis un ielencis ar savu personālizstādi, kas it kā dominē."

Viks agri sapratis, ka Raidam ir ķēriens uz zīmēšanu: "Savās vēstulītēs vienmēr kaut ko uzzīmēja. Viņa rokraksts piesaistīja ar to, ka dēlam padevās cilvēka ķermeņa kustības mazliet komiskā griezumā." Raidam ir divus gadus jaunāks brālis Klaids, ar kuru Viks diezgan daudz bijis kopā. Vēstule no Raida vienmēr bijis notikums, un Klaidam ļoti paticis, kā brālis zīmē. "Kad zēni paaugās, es mēģināju sabīdīt notikumus tā, ka vairākas vasaras abi brāļi tika kopā padzīvoties. Piemēram, Piebalgā, kur manam brālim Imantam ir vasaras māja Ineša ezera krastā. Viņi kļuva sirsnīgi draugi," atceras Viks.

Bet tā tēma Raidam! "Tā kā no kapeņu stāstiem – skeleti un baisas vietas purvos, akači, kur personāži krīt iekšā vai rāpjas ārā," Viks stāsta ar smiekliem un pietēlotām šaušalām. Gan tēvs, gan brālis uztvēruši, ka Raids to visu atspoguļo ar humoru. Kad Raids mācījies Liepājā, mākslas skolā, Viks viņam sūtījis vienu otru grāmatu no savas plašās bibliotēkas – par klasisko un reālistisko mākslu. "Domāju, lai viņš mēģina ietekmēties no kaut kā tāda, ko pasaule pieņem un uzskata par skaistu. Gribēju nobīdīt to kapenisko ievirzi. Bet viņš to turpina arī tagad. Es viņu saprotu, bet lielai daļai publikas zīmējumi var nelikties smieklīgi, viņu var pārprast," domā Viks.

Sajūsma par šaušalām

"Par to baidīšanu man vienmēr ir jāskaidro," nopūšas Raids. "Bet mēs taču te smejamies, nav jau tik briesmīgi! Laika gaitā ir iegājies, ka tematika teorētiski it kā ir bailīga, bet ar savu attieksmi tajās šausmu ainiņās esmu iekodējis arī humoru, tā savdabīgo pusi." Raids savos darbos mānās un apceļas. Savu ciklu "Pēdējā skeleta atgriešanās" viņš sauc – sastingusi animācija. "Kurš ir teicis, ka tai jākustas? Tu jau kusties un skaties," mākslinieks gardi smejas un aizved pie vienas no vitrīnām ar komiksiem. Zīmējumā "Atmaksa" ir vēl viens ģindenis redzams. "Tā nav melošana, tā ir visu lietu nestāstīšana," turpina smiet Raids. "Kāds pēdējais?! Vienkārši smieklīgi!"

Par aizkapa lietām Raidam ir stāsts no mācību laika koktēlniekos Liepājā: "Mūs izmantoja visvisādi – mācībās, celtniecībā un arī kapu industrijā. Kā aizgāja kāds skolotājs vai svarīgs pilsētā zināms kultūras darbinieks, tā – čaļi, sardzē stāvēt, nest, krustu turēt, rakt! Redz, ir bēres un konkrēti notikumi, kuri tevi nesaista ar sērām. Toreiz modē nāca tie latviešu krusti – ar dēlīšu jumtiņu. Tāds bija tikko nobeicēts un nolakots, un manam kursa biedram, nabagam, tas krusts bija jānes. Stāvam godasardzē, es skatos, kursa biedrs tur to krustu, bet tas ir smags un slīd tā slapjā laka. Ir tas brīdis, kad tu skaidri zini, ka ir smieklu lēkme. Un viss. Viņš stāv ar to krustu, kas slīd lejā, saķer augstāk, atkal augstāk. Šādi kontrastu brīži nav pasūtāmi, tie vienkārši ir. Atskatoties uz šādiem momentiem, arī rosās fantāzija ko tādu pārspīlējot attēlot."

Raida pirmā personālizstāde Liepājā notika 2014. gadā, saucās "Nelaime ciematā jeb Dinozauri izēd kapus". "Uz statīva bija teleskops, bet mākslīgs. Tur bija filtrs, uz kura uzprintēts vecis ar dakšu, kas darbojās tikai tad, kad skatās pret gaismu. Atnāca pa dienu puikas, no pirmajām trim klasēm. Kā viņi ņēmās, kā viņi smējās! Tur bija šaušalas, spainī norautas rokas, smieklīgās pozās sakrituši miroņi, aizkapa pasaules valdnieki. Domā, kāds tur raudāja vai brīnījās? Tur bija sajūsmas gaviles. Tas kods jau iekšā nav ļaunums, tā ir tikai vizuāla rotaļa," biedēšanas tēmu vērtē mākslinieks.

Sarežģīti un mistiski

Raids ir ilustrējis divas tēva grāmatas. "Kad sadarbojāmies, mūsu tikšanās reizes bija biežas. Sadzīviskas tikšanās mūsu mūžā ir bijušas tikai par šādām lietām pārsvarā. Neesmu ar Viku tā īsti kopā dzīvojis ģimenē, varbūt esmu par to priecīgs, jo Viks ir sarežģīts cilvēks. Viņš ir liels stāstnieks, ar viņu var sarunāties, bet es domāju, – vai mēs tagad, no pieaugušā viedokļa, būdami katrs ar savu pastipru redzējumu... ir labi, kā ir. Ir vērts kādu brīdi parunāt, lai pēc tam visu dienu būtu labs noskaņojums," atzīst R. Kalniņš.

Ar ilustrācijām grāmatai "Eņģelis zonā" Viks esot tīri mierā. To tapšanā teikšana bijusi arī izdevniecībai. Otra grāmata ir "Kabatas formāta paradīzes", diezgan dokumentāla proza. "Tur ļāvu Raidam pilnīgu vaļu, un tur atkal izpaužas viņa piesitiens no nedabiskā. Jutu, ka viņš nemaz citādi tajā laikā nevar vai negrib, neattīstīju nekādus iebildumus. Būtu devis vairāk grāmatu ilustrēt, bet zinu, ka tur atkal parādīsies šī stilistika... Manas grāmatas ir gaišas, tajās ir daudz gaismas un saules, galvenie personāži visi ir gaiši," saka rakstnieks.

No kurienes tad Raidam tendence uz aizkapa pasauli? "Tā man ir liela mistika, tad varbūt jāmeklē pa mātes līniju," domā Viks. "Viņš piedzima Rīgā, bet Raida māte ir liepājniece, spēlēja teātrī. Raids auga viņas tuvumā, pie viņas vecākiem, kas dzīvoja Rāvā pie Durbes ezera. Tur daba ir ļoti skaista, esam ar Raidu kopā makšķerējuši mazajā upītē. Nezinu, no kurienes šī strīpa viņam radusies. Klaids arī nesaprot."

Viks Raidu jau laikus mēģinājis pārliecināt, ka viņa klātbūtne izstādes atklāšanā Liepājā neesot iespējama, jo trīs dienas vajadzīgas ceļam no Dikļiem. Neskaitot tēva un dēla sarakstes iedvesmotos komiksus, Viks izstādē piedalās arī ar literāra darba fragmentu. Raids stāsta, ka nejauši izlasījis to Malēnijas materiālos. "80. gadu sākumā bija raidījums "Malēnijas televīzija", katru gadu 1. aprīlī. Tas bija ar melno humoru pilns – ar skečiem, īsiem stāstiņiem par absurdām dzīves situācijām Malēnijā, kas ir valsts valstī. Viks bija visu šo raidījumu scenārija autors. Pēdējais scenārijs tapis no 2005. līdz 2011. gadam. Tas jau ir uz robežas ar pārabsurdo, bet reizē smieklīgs un interesants," stāsta Raids.

"Man jau tie Malēnijas scenāriji nebija par skeletiem," smejas Viks. "Tikai viens – par Lāčplēsi un Melno bruņinieku. Tā sižets pieskaņots šai skeletu ekspozīcijai. Raids atbrauca pie manis, iekūra mūrīti, nosēdināja mani pie tā, lai nolasu to epizodi, un nofilmēja. Vitrīnā mazā Lāčplēša skeletiņš ir saistībā ar manu scenārija fragmentu. Lāčplēša bērnības krekliņš un tas devona laikmeta kukainītis, rotaļlieta arī nāk no manis." Viks stāsta, ka Klaids esot aizbraucis uz Liepāju un iegājis apskatīt ekspozīciju, arī nofilmējis un parādīšot, kā tā izskatās.

Raida Kalniņa un Vika dubultizstāde "Atpakaļ uz konstrukcijas laiku" Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" skatāma līdz 13. martam.