Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā.

Turpināt Vairāk informācijas

liepajniekiem.lv

Pirms trīs gadiem Mārītei Gertnerei radās iespēja mācīties gleznot: “Nevarēju to palaist garām. Tā bija brīnišķīga iespēja beigt grūto darba nedēļu, ieelpojot krāsu smaržu un mācoties turēt otu. Tas tiešām bija nedēļas „piektdienas vāks”!”
Foto: no M.Gertneres personīgā arhīva

20.12.2018 Piektdienās radīta māksla

“Šīs dāmas vairāku gadu garumā piektdienās apgūst glezniecības pamatus pieaugušajiem Priekules mākslas un mūzikas skolā,” par priekulniecēm Mārīti Gertneri un Daci Vanagu laikrakstam stāsta Cīravas bibliotēkas vadītāja Anita Tuleiko un lepojas, ka izstādi “Piektdienas vāks” nu var apskatīt arī Cīravas bibliotēkā.

“Stili abām topošajām gleznotājām ir ļoti atšķirīgi. M.Gertneres darbi ir vairāk romantiski un gleznošanas stils šķiet ļoti sievišķīgs, savukārt D.Vanagas darbos ir izteiktākas krāsas un nojaušams tāds “īpašs raksturiņš”, ar citādu uzdrīkstēšanos, varētu teikt – tā ir modernā māksla. Saprotu, ka abas mākslinieces arī pēc rakstura ir dažādas. Pie mums tagad tiešām forši izskatās,” priecīgi stāsta A.Tuleiko un piebilst, ka visdrīzāk apmeklētāji būs pārsteigti par to, ka tā nav profesionālā māksla, bet spēja un griba attīstīt kādu talantu. Bibliotēkas vadītāja min, ka gleznu ietvari, rāmji ir īpaši interesanti un piedod gleznām īpašu retro stilu un papildus vērtību. “Un, ja izstāde iedvesmos arī vietējās Cīravas dāmas ņemt kādu otu rokās un izmēģināt spēkus glezniecībā, es tikai priecāšos,” piebilst A.Tuleiko.

Dace Vanaga dzimusi 1957.gadā, Aizputē. “Visu mūžu mācos. Pirmā izglītība mežkopības inženieris , otrā – sociālais darbinieks. Abas profesijas – radošas,” ar humoru sevi raksturo topošā māksliniece. Gleznot Priekules mūzikas un mākslas skolas gādīgajā paspārnē sākusi jau 2015.gada rudenī. 

Otra darbu autore – Mārīte Gertnere ir pensionāre un kolēģi Daci, viņa jokojoties sauc par Pikaso. “Esmu Rīgas piederīgais, kurš 38 gadus dzīvo laukos. Kopš pašas bērnības visiem teicu, ka dzīvošu laukos. Kad savu sapni īstenoju, mana mamma raudāja. Aprecēja mani vīrs - laucinieks. Ieveda mani pilnīgā mežā. Bet, ko tik neizdarīsi mīlestības vārdā! Tuvākā māja atradās kilometra attālumā. Pa naktīm, kad vīrs bija darbā - adīju līdz brīdim, kad likās, ka nu jau pat bandīti ir jau aizgājuši gulēt. Par šo dzīves periodu varētu grāmatu sarakstīt,” savu dzīvesstāstu atklāj sieviete. 

Izstāde apskatāma līdz 31.janvārim.

Plašāk lasiet laikraksta "Kurzemes Vārds" 20. decembra numurā.

  • Lai aplūkotu avīzes "Kurzemes Vārds" digitālo versiju, lūdzu apmeklējiet liepajniekiem.lv pilno versiju!