Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā.

Turpināt Vairāk informācijas

liepajniekiem.lv

12.10.2019 Prenclavu dzirnavas Otaņķu pusē prasās pēc restaurācijas  (12)

Otaņķu pusē klīstot nostāsti par seno laiku melderiem, kuri tumšās naktīs manīti Prenclavu dzirnavās. Joprojām īsti darbaholiķi – meklē iespēju malt! Taču malšana nesanāk, jo valsts nozīmes industriālais piemineklis prasīt prasās pēc restaurācijas, ko arī iecerējis saimnieks Arnis Kupšis. Tieši tāpēc viņa vedekla Sintija Pickēna oktobra beigās dzirnavās rīkos Spoku nakti ar cerību savākt līdzekļus nepieciešamajiem darbiem. "Gribam remontēt, nevis žēli noskatīties, kā te viss sabrūk," viņa saka.

Viesi smādē grants ceļu

Čaklais saimnieks ar galdnieka zelta rokām dzirnavās zina parādīt katru stūrīti un katru detaļu, kuru pats nomainījis vai salabojis. "Es gribētu darīt tā, kā nav nekur," viņš saka.

"Dzirnavas ir tādā kārtībā, ka jebkurā brīdī varētu pievest labības maisus un malt. Taču tas ir pārāk dārgi.

Nevaru palaist dzirnavas tikai tāpēc, ka beidzamie elektrības tarifi uzcēlās tādi, ka katru mēnesi bija jāmaksā milzu summas par elektrības pieslēgumu, vienalga, darbini tās vai ne," stāsta A. Kupšis.

Pirms vairākiem gadiem melderis sācis aicināt uz dzirnavām tūristus. Sākums bijis ļoti labs.

"Tikko informācija parādījās internetā un tūrisma bukletos, cilvēki zvanīja, grupas brauca. Pirmajā gadā 50, otrajā jau simts, trešajā – pāri 400. Domāju: nu tik būs! Taču tagad kā ar nazi nogriezts, knapi simts apmeklētāju bija," bēdājas saimnieks.

Īsti nezinot, kas par vainu, taču viens kavēklis noteikti esot grantētais ceļš, lai arī pa to no Rudes puses jānobrauc vien mazs gabaliņš.

"Vēl nesen pieteicās grupa no Rīgas, kas devās uz Rucavu. Parasti lūdzu pirms braukšanas vēl piezvanīt, precizēt, cikos ieradīsies. Zvana un saka, ka nekas nesanākšot, šoferis pa grantēto ceļu nebrauks, un viss."

A. Kupšis grib atjaunot balkonu apkārt dzirnavām, tā saucamo ugaņģi. Kad 80. gadu beigās viņš pārņēmis Prenclavu dzirnavas, ārpusē viens koks bija palicis. Pēc tā parauga pats visu uztaisījis no jauna.

"Taču resnās brusas sāk pūt un ir jāmaina. Egle pūst no iekšienes, ārēji neko nevar manīt. Tāpēc pašlaik uz balkona nevienu nelaižu, nav droši. Jūras pusē laika apstākļu ietekmē brusas pavisam nopuvušas, par spīti antiseptiķiem," rāda saimnieks.

Veļu laika brīnumi

"Opis ir pieticīgs, tikai par ugaņģi domā," saka Sintija. "Patiesībā ceram, ka izdosies gan balkonu iedzīvināt, gan šķindeļu jumtu atjaunot. Varbūt vēl sakasīsim jauniem spārniem – jādomā pozitīvi! Dzirnavas vajadzētu atjaunot tādas, kādas tās bija, jo vērtība ir fenomenāla."

Ja Spoku nakts pasākumā izdotos savākt ziedojumus ugaņģim, varētu kāziniekus uz tā laist fotografēties. Vispār jau tūristus esot vieglāk piesaistīt, ja var iziet dzirnavu ārpusē un skatīties uz skaisto apkārtni.

S. Pickēnai vismīļākā vieta dzirnavās esot augšējais, piektais, stāvs. Te gan arī labi redzami tie jumta caurumi, kuri prasās, lai aiztaisa ciet.

"Es jau dzirnavās esmu tikai ieprecējusies.Taču jau pirmajā reizē kāpjot augšā, ar katru stāvu biju lielākā sajūsmā, līdz augšā – pavisam vou!

Vedu šurp viesus, arī no ārzemēm, viņi atzina dzirnavas par unikālām, kādas katram vajadzētu redzēt," viņa atklāj.

Spoku nakts ideja radusies tāpēc, ka dzirnavas allaž bijušas mazliet spocīgas. Nekāda sakara ar helovīnu, uzsver Sintija, šis ir veļu laiks.

"Uz brīdi nonāksim senajos laikos, kad te ir atgriezušies vecie melderi, kas klusītiņām naktī maļ. Būs iespēja uzzināt visu no tā brīža, kad zemi ar, līdz brīdim, kad maizi mīca. Laukā stāvēs kombains un traktors, kur varēs iekāpt, paskatīties, pajautāt, kā darbojas. Iekšā būs vecie laiki, ārā – jaunie.

Vēlamies, lai zināšanas par to, kā senos laikos cilvēki dzīvoja un strādāja, iegūst ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Kā opis māk stāstīt, neviens cits nepastāstīs."

Sintija skaidro, ka ekskursijā pa dzirnavām viesus laidīs nelielās grupās, domājot par drošību. Vietas, kur nedrīkst kāpt, būs norobežotas. Kamēr vieni kāps dzirnavās, citi varēs piedalīties darbnīcās, iepazīt mūsdienu tehniku vai pie tējas un kafijas iegādāties "Otaņķu gardumu" našķus.

"Lai arī Spoku nakts, nekā patiešām briesmīga nebūs," bērnu vecākus iedrošina S. Pickēna. "Man pašai ir divi dēli. Kad viss būs sagatavots, atvedīšu piecgadīgo, un notestēsim."

Vējš vairs nestrādā

Gluži kā melderis, baltais runcis "Kaķīša dzirnavās", A. Kupšis atminas, kā malšanas laikos, 90. gados, te stāvējusi rinda un darbojušies visi četri gaņģi. No rīta klāt maizes cepēji, pēc tam zemnieki, dzirnavas reizēm malušas 32 stundas no vietas.

"Cepēji teica, ka uz akmens maltajiem miltiem ir nesalīdzināmi augstāka kvalitāte nekā veikalā pirktajiem, atšķiras rūgšana, briešana, viss," saka dzirnavnieks.

Vēja spēku Prenclavu dzirnavās sen vairs nelieto. Spārni nolūza, tos atpakaļ nelika. Saimniekam neesot precīzas informācijas, kad no vēja enerģijas pāriets uz motoru. Vaicājis kaimiņam, kurš tepat visu laiku blakus dzīvojis, bet viņš neesot ievērojis.

"Pirmais te esot bijis ielikts petrolejas vai dīzeļmotors, jau pirms kara, pēc tam pārgāja uz elektrību," stāsta Arnis. Tomēr pilnībā saglabājies ir lielais ritenis, ar ko spārnus kopā ar visu dzirnavu kupolu varēja griezt uz riņķi, kad mainījās vēja virziens, lai spārni būtu pareizajā pusē.

Interesanti, ka dzirnavu mehānisms veidots līdzīgi kā auto ātrumkārba – uz pārnesumu principa. Vējdzirnavu spārni nebūt negriežas ātri, un tos nestata tieši pretī stipram vējam, jo tad salūzīs. Spārni iegriež lielo zobratu, tas atkal mazākus, un aiziet!

Pat elektromotoram vajadzīga cilvēku roku palīdzība. Neesot tā, ka ieslēdz pogu un viss notiek. A. Kupšis parāda, kā ar roku jāiegriež siksnas, lai visi riteņi sāktu griezties. Tikai tad ieslēdz motoru un dzirnakmens uzņem vajadzīgos apgriezienus.

Vienīgais dabīgais dzirnakmens stāv ceļa galā kā norāde. Arnis izmanto mākslīgi lietos dzirnakmeņus. Dabīgajos ļoti ātri izdilstot gropes, pēc mēneša jākaļ no jauna. Citādi uz smalku malumu necerēt, sanāks vien lopu barošanai. Visus šos dzirnavu noslēpumus Arnis gatavs izrādīt viesiem gan Spoku naktī, gan ikdienā.