Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā.

Turpināt Vairāk informācijas

liepajniekiem.lv

11.06.2019 Novērtē iespēju dzīvot

Ja nebūtu draugu Politiski represēto apvienībā, nebūtu, kam piezvanīt, nebūtu, pie kā aiziet, nebūtu, ar ko parunāt – Liepājas Politiski represēto kluba 30 gadu jubilejas svinībās atzinās apvienības bijušais vadītājs Gunārs Resnais. Tā arī liepājnieki, represēto kluba biedri, mēdz teikt, ka klubs viņiem ir kā otrās mājas.

Kluba gadadienu represētie atzīmēja sestdien Liepājas muzejā. Ar klusuma brīdi pieminēja savus likteņa biedrus, gan tos, kuri palika Sibīrijā, gan tos, kuri atgriezās mājās, izsūtījumā un arestos zaudējuši veselību, un ir miruši Latvijā. Pieminēja arī kluba bijušos vadītājus – gan Aivaru Kalēju, gan arī it īpaši – Arnoldu Treidi, kurš klubu vadījis 25 gadus un izpelnījies cilvēku uzticību. Godināja arī ilgstošākos kluba dalībniekus. Klubam ļoti labas un savstarpēji izpalīdzīgas attiecības ir ar Liepājas muzeju, kura paspārnē biedrībai ir telpas K. Ukstiņa ielā 7/9 – sveicot seniorus, pieminēja muzeja direktore Dace Kārkla un vēsturniece Sandra Šēniņa, kura pati gūst morālu atbalstu no represētajiem: "Ja pašļūk dūša, nāciet ceturtdienā!" Ceturtdienas ir kluba tikšanās dienas.

Represēto biedrība sāka veidoties Tautas frontes laikā. Sākumā daudzi cilvēki vēl nemaz neticējuši, ka tagad drīkst par pārdzīvotajām staļinisma represijām runāt. Tomēr veidojās vairākas atsevišķas represēto kopas Liepājā un apkārtējos pagastos, 1989. gada 4. jūnijā tās apvienojās vienā klubā. Pašlaik klubā ir apmēram 130 dalībnieku. Taču Liepājā pavisam ir apmēram 400 represēto, no tiem apmēram 100 cietuši no vācu okupācijas, bet apmēram 300 – no komunistiskā režīma – zina stāstīt kluba vadītājs Andris Zīders. Pa kādam jaunam biedram atnāk arī uz klubu – lielākoties tie ir Sibīrijas bērni. A. Zīders aicina arī citus represētos pievienoties organizācijai. "Mēs pieņemam tos, kuriem ir reabilitācijas lapa vai arī kuriem ir politiski represētā apliecība – kuri var pierādīt, ka tiešām ir represēti," saka A. Zīders.

"Katram sava sirdssāpe par Sibīrijas gadiem. Bet būsim optimistiski par to, ka mums ir dota iespēja dzīvot," kluba biedrus uzrunāja A. Zīders. Un patiešām, savu sīkstumu un dzīvesprieku neticami daudz pārdzīvojušie seniori vēlāk apliecināja dejās.

Svētkus vadīja Maija Kalniņa. Represētos sveica Liepājas mērs Jānis Vilnītis un Grobiņas novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols, kurš apsolīja – kamēr kaut viens represētais piemiņas dienās atnāks pie akmens Tores stacijā, "tikmēr svētki būs". Sveicēju vidū bija arī Latvijas Politiski represēto apvienības vadības pārstāvis, vēsturnieks Pēteris Simsons un citi. P. Simsons pieminēja, ka viens no jaunākajiem apvienības darbiem ir Likteņdārzā izveidota piemiņas vieta mātēm un 112 Sibīrijas bērnu apkopotās atmiņas par skolām izsūtījumā: "Nākamais uzdevums – katram uzrakstīt par maizi un par tām kartupeļu mizām Sibīrijā."