Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā.

Turpināt Vairāk informācijas

liepajniekiem.lv

"Kāpēc mēs televīzijā rādām baisās reklāmas par braukšanu reibumā, bet nerādām, pie kā var novest azarstpēļu atkarība – izpostītas ģimenes, nepaēduši bērni, bezizeja, nospēlēti sapņi?" vaicā Māris, kurš nu jau vairākus gadus atzīst, ka ir atkarīgs no spēlēšanas.
Foto: Ilustratīvs

07.09.2019 "Tāpat beigās visu nospēlē". Liepājnieka cīņa ar azartspēļu atkarību  (42)

Stabils darbs apkalpošanas sfērā, pieklājīgs atalgojums, jauna ģimene, mājoklis – ko vairāk varētu vēlēties vīrietis, kas salīdzinoši nesen pārkāpis trīsdesmit gadu slieksni. Tomēr liepājniekam Mārim (vārds mainīts) ik dienu nākas cīnīties ar atkarību, par kuru pārvērtusies aizraušanās ar azartspēlēm. Jau ilgāku laiku viņš labprāt pieņem palīdzību no speciālistiem, tomēr, kā pats vīrietis stāsta, kļūst tikai nedaudz vieglāk, jo katru reizi, kad viņa skatienam paveras spēļu zāle, rodas nepārvarama vēlme tajā ieiet – ja nu šoreiz uzkritīs laimests?

Ko nozīmē dzīvot ar azartspēļu atkarību?

Tas nozīmē, ka visu laiku jūti – kaut kas pietrūkst. Ja ikdienā ir brīvāks brīdis, jādomā par spēlēšanu. Visu laiku ir tāda sajūta, ka, ja es tagad ieietu spēļu zālē, noteikti laimētu pamatīgu naudas summu. Visu laiku sev ir jāatgādina, ka visticamāk vienkārši nospēlēšu visu, kas man ir makā.

Cik sen jau spēlē azartspēles?

Vispār sen, bet sākotnēji jau tā nebija atkarība. Ar draugiem ej pasēdēt, parunāt, padzert aliņu – tas notiek vietā, kur ir spēļu aparāti, tāpēc kādreiz arī kaut ko iemet. Kādreiz nekā, bet citreiz uzkrīt daži desmiti, simti. Bet tas ir fonā, principā tā ir vieta, kur pavadīt laiku ar savu kompāniju, izklaides vieta.

Un kurā brīdī to var saukt par atkarību?

To pat pats nevar pamanīt, bet ar laiku draugi, sarunas un atpūta paliek otrajā plānā, pirmās ir cerības, ka kaut ko laimēsi.

Apkārt ir savējie, bet tu esi viens, tikai skaties, kā griežas aparāts un pie sevis domā – nu gan būs!

Vēl, man šķiet, ka par atkarību liecina tas, ka nevari no zāles iziet ātrāk, kamēr viss nav nospēlēts. Vispirms visu, kas ir makā, tad ej uz bankomātu noņemt vēl. Tas jau ir slikti. Ir jau arī tādi atkarīgie, kas beigās sāk stiept visu no mājas laukā, bet līdz tam nekad neesmu varējis nonākt. Es nespēju iedomāties, kā būtu, ja mana ģimene pārnāk mājās un nav vairs televizora. Ja tā jau notiek, tad cilvēkam, lai atveseļotos, jābrauc uz izolētu ārstniecības vietu. Esmu redzējis tādus cilvēkus, kuriem jau ir galējā stadija. Aizstieps kaut krēslu, ko par piečuku nopirki, uz lombardu un par divīti ieķīlās. Tas jau ir galīgi traki.

Vai ir grūti par to runāt?

Ir grūti, bet ne tik, cik agrāk. Daudz grūtāk ir apzināties, ka tā ir problēma, ka patiešām esi atkarīgs. Kad saproti, kas tas ir, tad jau arī runāt ir vieglāk. Tā ir slimība. Diemžēl lielākajai daļai azartspēļu atkarīgo tā neliekas problēma.

Cik ilgā laikā cilvēks, kas spēlē, var palikt atkarīgs?

Tie varētu būt gads vai divi – ne vairāk. Tas ātri ievelk. Man bija tā, ka spēlēju, taču tad pamainījās apstākļi un kādu laiku patiešām atturējos – ne apzināti, bet tāpēc, ka bija citas rūpes un darbi. Taču atkarība paliek. Vienmēr, kad ej garām spēļu zālei, par to atceries. Vienu reizi atliek ieiet un viss ir atpakaļ.

Nav tā, ka atkopies un pēc tam atkarība veidojas no jauna, ja beidzi ar atkarību, tad no tā paša punkta arī sāc. No tā nevar atiet.

Var jau būt, ka vienkārši izvairoties no spēļu zālēm, vari no tā kaut kādā mērā atbrīvoties, bet Latvijā taču tās ir uz katra stūra. Agri vai vēlu nonāksi blakus spēļu zālei.

Kādreiz esi mēģinājis aprēķināt, cik kopsummā esi nospēlējis?

Oi. (pauze) Nē, īstenībā nekad neesmu mēģinājis par to domāt, bet tas ir ļoti daudz. Pirmajā brīdī liekas, ka tie varētu būt ap 20 tūkstošiem, bet gan jau, ka ir vairāk.

Astronomiskas summas neesmu nospēlējis tāpēc, ka pārsvarā gribas spēlēt tad, kad naudas ir par maz. Redzi, ka līdz algai palikuši 20 eiro, un liekas – varētu taču kaut ko uzlaimēt.

Sevišķi grūti ir tad, kad dzirdi no apkārtējiem, cik kurš laimējis. Tie stāsti jau klīst apkārt daudz. Neviens neprasa aizdot piecīti, tāpēc, ka visu nospēlējis – parasti var atrast kādu citu atrunu. Bet, ja kaut ko laimē, tad gan visiem izstāsti.

Un vienā reizē cik esi nospēlējis?

Summas atšķiras spēļu zālēs un internetā – tās ir divas dažādas pasaules. Spēļu zālē aizej ar tik, cik aizej, to arī nospēlē. Principā var visu algu nospēlēt. Internetā ir savādāk. Piecu minūšu laikā paņem kredītā tūkstoti, astoņsimts nospēlē, paņem vēl tūkstoti, jo liekas, ka taču atspēlēsi atpakaļ. Tā arī reizēm gadās, ir bijis, ka atspēlē trīsreiz vairāk, bet ar to jau viss neapstājas. Tāpat beigās visu nospēlē. Ka esi paņēmis ātro kredītu, to spēlējot aizmirsti. Spēļu zālē naudu velc laukā no maka – naudu tu redzi tāpēc tai ir kāda vērtība. Internets ar to ir ļaunāks, jo tie ir digitāli cipari, kurus nevari pačamdīt. Tur mērs pazūd vispār.

Kas notiek pēc tam, kad nospēlē lielu naudas summu?

Būtībā ir paģiras. No spēļu zāles jau vispār ir dulla galva, jo tur viss ir piepīpēts. Sāp galva un ir tikai viena doma – nu tu esi sataisījis sūdus!

Tādas morālās paģiras, liela nomāktības sajūta. Bet problēma ir tā, ka diži nav laika tajā iedziļināties, jo uzreiz pēc tam jau jāsāk kruķīt, kur dabūsi naudu, lai izdzīvotu, no kā aizņemsies.

Nav laika depresijai. Mazliet pagruzies un domā, kur dabūt naudu. Novelc līdz algai un atkal prātā ienāk doma – varbūt uzdubultot, lai šomēnes iet labāk? Uzliec 20 eiro, tad vēl 50, tad 80. Tā, līdz paliek tikai, ko rēķinus samaksāt.

Vai ģimene nepamana, ka regulāri trūkst nauda?

Pamana jau. Tāpēc sāc slēpt, cik esi nopelnījis, melot, ka nauda kaut kur citur aizgājusi. Ņem nākamo kredītu, lai var izdzīvot. Principā tas ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā vari saņemties. Ja cilvēks ir pavisam atkarīgs, viņš iznesīs televizoru, datoru, visu. Ja tomēr spēj ieturēt robežu, tad vienmēr ir iespējams sameloties. Slēpu apmēram divus gadus, tad mani atkoda. Skaidrs, ka tas ir grūti – katru dienu nākt mājās, skatīties acīs sievai, bērnam un apzināties, ka patiesībā visu naudu esi nospēlējis. Ir liels kauns, ka tevi pieķers.

Laikam tikai tad, kad mani pieķēra, sāku aizdomāties, ka īsti normāli tas nav, ka patiešām esmu atkarīgs un pats to kontrolēt vairs nevaru.

Tad arī meklēju palīdzību. Ja kautrējas iet tepat Liepājā uz Atkarību profilakses centru, tad ir dažādi atbalsta mehānismi arī internetā, vajag tikai pameklēt. Var iet privāti pie psihologa. Galvenais ir atrast kādu nodarbošanos, ar ko aizņemt prātu. Padarīt kādu hobiju par atkarību.

Ko tu gribētu ieteikt citiem saistībā ar azartspēlēm?

Visiem atkarīgajiem, kas spēlēšanai ņēmuši kredītu, es ieteiktu nesamaksāt kredītu vienu divus mēnešus, lai tas tiek nodots parādu piedziņai – tad nevarēsi paņemt jaunus kredītus. Lai arī ar atkarību cīnīties tas varbūt nepalīdzēs, bet vismaz nevarēsi iekrist vēl dziļākā bedrē.

Labs paņēmiens ir kontrole – rādīt ģimenei savus izdevumus. Un galvenais – runāt par to! Azartspēles, manuprāt, sabiedrībā nav plaši apspriests temats.

Vai tavuprāt būtu nepieciešams ierobežot spēlēšanas iespējas?

Noteikti. Bija iecere, ka varētu ļaut atvērt spēļu zāles tikai lielajās viesnīcās. Domāju, ka tas arī dotu labumu. Ja zāles pilsētā būtu, piemēram, tikai trīs, tad daļa atturētos, jo viņiem būs kauns satikt savus kolēģus, paziņas, radiniekus. Tad arī vieglāk ģimenei izsekot – pavērot, vai neiet regulāri uz tām vietām. atkarīgais uz turieni iet. Jo vairāk tās aizklapētu ciet, jo labāk. Varētu tāpat kā ar alkoholu – zāles ir vaļā tikai līdz desmitiem vakarā. Ir daudzi, kas spēlē tikai iedzēruši, kad ir kāds tusiņš. Galvenais, ka tā varētu palīdzēt tiem, kas tikai sāk, tā kā es kādreiz, kad gāju tur ar draugiem atpūsties. Interneta spēļu zāles ierobežot būtu grūtāk, bet noteikti būtu kādi mehānismi.

Aizliegt azartspēles pavisam gan nedrīkst. Man šķiet, ka tad Latvijā nepietiktu psihologi, kas visus atkarīgos ārstētu. Pieaugtu alkohola lietošana, vardarbība, jo, kad atkarīgais nevar uzspēlēt, tas ir tāpat kā narkomāns nevar dabūt devu – iestājas lomka. Es pazītu ļoti daudz cilvēku, kas ir atkarīgi, un tā patiešām ir liela problēma, tāpēc man liekas šausmīgi, ka par to sabiedrībā aktīvi nerunā.

Uzziņai

Lūdz pēc palīdzības!

Atkarību profilakses centrs, Flotes ielā 7

Tālrunis: 63 456 120

Darba laiks: darbdienās un katra mēneša otrajā sestdienā no pulksten 8 līdz 17.

Visi sniegtie pakalpojumi ir anonīmi uz bez maksas.

\ Izglītojoša grupa par atkarību pirmdien, trešdien, piektdien pulksten 15.

\ Atbalsta grupa atkarīgām personām pirmdien pulksten 18, trešdien pulksten 17.30 un 19.

\ Anonīmo spēlmaņu 12 soļu grupa svētdienās pulksten 14.